Leģenda vēsta, ka 1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs ieradies medībās un mežā pie Daugavas nomedījis lūsi. Apdzīvotai vietai pie Salas kroga, kur hercogs bija apmesties, veiksmīgu medību pārņemts, viņš dāvāja pilsētas tiesības un sev par godu deva vārdu Jacobstadt, ko mūsdienās pazīstam kā Jēkabpili.
Tam par godu Jēkabpils Vecpilsētas laukumā pilsētas viesus sagaida pilsētas simbols – lūsis. Runā, ka vēlēšanās, kas iečukstēta tam austiņā, piepildoties.
Daugava kā tirdzniecības maģistrāle, kā kara ceļš, kā robežupe atnesusi pilsētai tik dažādus kultūras uzslāņojumus, ar kuriem reti var lepoties citas pilsētas. Šīs vērtības pilsētas iedzīvotāji godā un sargā kā daudznacionālās Jēkabpils savdabību. Zīmīgi, ka kreisā krasta siluetā, kas krāšņi skatāms uz vakara saules pielietā Daugavas fona, visskaidrāk izceļas pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kupoli. Te atrodas arī Baltijā vienīgais vīriešu klosteris.
Savukārt labajā krastā – Krustpils pilī glabājas senākās, no 13. gadsimta apzinātās un vāciskās kultūras ietekmē tapušās vērtības, kā arī citu gadsimtu liecības līdz mūsdienām.
Ikdienā šķietami neuztverama vērtība ir abos pilsētas krastos saglabājušies pilsētas vēsturiskie centri, vecais ieliņu tīkls.
Seno, skaisto un vērtīgo var atrast ne tikai pilī un cēlajos dievnamos. Upes kreisajā krastā pilsētas centra veidolu lepnāku padara bijušās apriņķa skolas ēka ar masīvām kolonnām galvenajā fasādē, kas celta 1820. gadā. Arī bijušās Miertiesas ēka (tagad – novada dome), kas celta 1880. gadā ar eklektikas stilā bagātīgi profilētām logu apmalēm un dzegām greznotu fasādi. Abpus Daugavai – senākās ielas var lepoties ar daudziem no īpašiem profilētiem sarkanā māla ķieģeļiem celtiem, fasādēs grezniem namiem, kas Jēkabpils vaibstus. Savdabīgi vērtīgi ir koka dzīvojamie nami, kas atspoguļo tautas celtniecības tradīcijas un skolotu amatnieku prasmi. Tur redzams gan vecticībnieku būvgaldnieku paliekošais ieguldījums koka arhitektūrā, gan no Latgales nākušās tradīcijas – veidot ar blīvu sētu un vārtiņiem norobežotu pagalmu.
Tam visam var pavirši paskriet garām un neapzināties, ka no vecpilsētas klātbūtnes, no cilvēkam tuvā, aptaustāmā, ērtā mēroga pasmeļama enerģija un gūstams spēks. Jēkabpils katru rītu mostas blakus Daugavai. Tās abi krasti pārsteigti saskatās, jo atkal kaut kas ir mainījies.