JĒKABPILS NOVADS

JĒKABPILS

Leģenda vēsta, ka 1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs ieradies medībās un mežā pie Daugavas nomedījis lūsi. Apdzīvotai vietai pie Salas kroga, kur hercogs bija apmesties, veiksmīgu medību pārņemts, viņš dāvāja pilsētas tiesības un sev par godu deva vārdu Jacobstadt, ko mūsdienās pazīstam kā Jēkabpili.
Tam par godu Jēkabpils Vecpilsētas laukumā pilsētas viesus sagaida pilsētas simbols – lūsis. Runā, ka vēlēšanās, kas iečukstēta tam austiņā, piepildoties.
Daugava kā tirdzniecības maģistrāle, kā kara ceļš, kā robežupe atnesusi pilsētai tik dažādus kultūras uzslāņojumus, ar kuriem reti var lepoties citas pilsētas. Šīs vērtības pilsētas iedzīvotāji godā un sargā kā daudznacionālās Jēkabpils savdabību. Zīmīgi, ka kreisā krasta siluetā, kas krāšņi skatāms uz vakara saules pielietā Daugavas fona, visskaidrāk izceļas pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kupoli. Te atrodas arī Baltijā vienīgais vīriešu klosteris.
Savukārt labajā krastā – Krustpils pilī glabājas senākās, no 13. gadsimta apzinātās un vāciskās kultūras ietekmē tapušās vērtības, kā arī citu gadsimtu liecības līdz mūsdienām.
Ikdienā šķietami neuztverama vērtība ir abos pilsētas krastos saglabājušies pilsētas vēsturiskie centri, vecais ieliņu tīkls.
Seno, skaisto un vērtīgo var atrast ne tikai pilī un cēlajos dievnamos. Upes kreisajā krastā pilsētas centra veidolu lepnāku padara bijušās apriņķa skolas ēka ar masīvām kolonnām galvenajā fasādē, kas celta 1820. gadā. Arī bijušās Miertiesas ēka (tagad – novada dome), kas celta 1880. gadā ar eklektikas stilā bagātīgi profilētām logu apmalēm un dzegām greznotu fasādi. Abpus Daugavai – senākās ielas var lepoties ar daudziem no īpašiem profilētiem sarkanā māla ķieģeļiem celtiem, fasādēs grezniem namiem, kas Jēkabpils vaibstus. Savdabīgi vērtīgi ir koka dzīvojamie nami, kas atspoguļo tautas celtniecības tradīcijas un skolotu amatnieku prasmi. Tur redzams gan vecticībnieku būvgaldnieku paliekošais ieguldījums koka arhitektūrā, gan no Latgales nākušās tradīcijas – veidot ar blīvu sētu un vārtiņiem norobežotu pagalmu.
Tam visam var pavirši paskriet garām un neapzināties, ka no vecpilsētas klātbūtnes, no cilvēkam tuvā, aptaustāmā, ērtā mēroga pasmeļama enerģija un gūstams spēks. Jēkabpils katru rītu mostas blakus Daugavai. Tās abi krasti pārsteigti saskatās, jo atkal kaut kas ir mainījies.

JĒKABPILS NOVADS

Kā vanaga spārni atplesti lidojumam, abiem Daugavas krastiem piekļāvies Jēkabpils novads, kuru upes ūdeņu plašais klaids gan šķir un dala, gan vieno un cieši tur kopā. Tas īsti neatdod Latgalei Krustpils pusi, tas neļauj pilnībā saaugt ar Sēlijas plašumiem Jēkabpils krastam. Un pilsēta – savdabe tā īsti nepieder nevienam novadam. Jo ir Daugavas izauklēta. Daugavai piederošā. Krustcelēs noliktā.
Jēkabpils izaugusi Daugavas krastos, – vietā, kur šķīrējupes straume, atdūrusies gleznaino salu pudurī, sāk viļņoties un mētāties līkumu līkumos. Priekšā plaši žviru sanesumu sēkļi un plati akmens sliekšņi, kam jātiek pāri. Tā ir Daugavas vislielākā krāce, kas aizstiepjas četru kilometru garumā un no senseniem laikiem skaitās upes braucēju lielākais bieds.
Iespējams, ka šis bīstamais ceļa posms bija iegansts, lai tālu zemju kuģotāji vispirms piestātu krastā un atvilktu elpu. Viņiem radās tikai nojausma par pasauli, kas nebeidzas aiz tālākā upes līkuma. Iespējams, tā radās mīts, ka Daugava sākas debesīs – nezināmā un nesasniedzamā vietā, – tomēr atnāk līdz katram, kas dzīvo tās krastos. Šodien Jēkabpils novadu veido valstspilsēta – Jēkabpils, divas pilsētas – Aknīste un Viesīte, un 22 pagasti.
Jēkabpils novada tautas atmiņu var salīdzināt ar upi, kas plūst cauri laikam: pagātne, tagadne un nākotne kopā veido laika plūsmu, kurā mēs dzīvojam. Novadnieki zina seno teicienu par to, ka divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē nav iespējams, tā plūst un mainās līdz ar mums. Taču tā vienmēr paliek upe, nevis vienkārši ūdens plūsma, kamēr vien tai ir savs vārds un nozīme Jēkabpils novada cilvēku apziņā, kas dzīvo tās krastos.